5000 km Eiropā!
Jau februārī radās ideja par ceļojumu uz Horvātiju! Ziemas
burvība jau drusciņ bija apnikusi, kad sākām sapņot par kādu siltu, skaistu
vietu, kurp aizdoties vasaras sākumā – atzīmēt skolas beigas un nosvinēt
vasaras sākšanos!
Galvenais mūsu uzdevums pirms ceļojuma bija atrast piemērotas naktsmītnes, jo kopā ceļojām liela kompānija, tiesa gan, mēs – pieci cilvēki (2 pieaugušie un 3 bērni) vienīgie ceļojām ar auto.
Mums jau bija pieredze ceļojot ar auto 4000 km, taču šoreiz rekords tika pārspēts un mēs kopā pieveicām 5000 km un paspējām paviesoties 8 valstīs!
1.diena. Skrīveri –Varšava.
Plāns bija doties ceļā jau 6:00 no rīta, lai bērni vēl mašīnā varētu pagulēt un tad Lietuvā paēst brokastis „Lidl” gaumē. Protams, lai, arī mantas bija saliktas jau iepriekšējā vakarā, no rīta šķita, ka jāiemet bagāžniekā vēl šis un tas, nu tā, lai redz, ka esam īsti ceļotāji, kuriem mantu vairāk kā vajag un pašiem bail atvērt bagāžnieku. Nevajadzīgā krāmēšanās mūs aizkavēja par stundu, bet tas netraucēja sākotnējam plānam – brokastīm „Lidl”veikalā. Pabrokastojuši mēs devāmies virzienā uz Varšavu, kur mūsu ģimenei paredzēta pirmā nakšņošana.
Vairākas stundas pabraukuši, mēs, piestājām vietā Kisielnica, kur pirms trīs gadiem ēdām ceļmalas krodziņā „Karczma” un kurš bija palicis atmiņā ar ļoti gardu ēdienu. Ieraugot, ka nav neviena auto, apkārtne aizaugusi un nekopta jau lika noprast, ka te īsti labi neizskatās, taču izsalkums visiem bija tik liels, ka nolēmām paēst. Lai arī ēdiens nebija dikti dārgs, tomēr tas bija nebaudāms un ar mazu vilšanos devāmies uz Varšavā rezervētajiem apartamentiem – vienkāršu, bet mājīgu dzīvoklīti ar divām istabām, aprīkotu virtuvi un vannasistabu. Jutāmies ļoti gaidīti, jo šie bija vienīgie apartamenti, kur bērniem katram bija sava gulta un uz gultas visiem saliktas končas. It kā, sīkums, bet ļoti patīkami! Iekārtojušies un drusku atvilkuši elpu devāmies nelielā pastaigā pa Varšavu, tiesa gan, pastaiga bija gaužām īsa, jo četrgadnieks bija pārguris un uzvedās kā izbēdzis lauvēns. Sapratām, ka labākais, ko varam darīt ir veikalā sarūpēt vakariņas un vienkārši atpūsties, lai nākamajā dienā varam doties tālāk.
2.diena. Varšava – Vīne
Rīts iesākās ar pašu gatavotām brokastīm, negaršīgu kafiju un esam gatavi doties Austrijas virzienā. Šī jau mums bija krietni „jautrāka” diena, jo neilgi pirms ceļojuma booking paziņoja, ka mūsu rezervētie apartamenti Vīnē nebūs pieejami un mums jārezervē viņu piedāvātā alternatīva, kas ir vairāk kā uz pusi dārgāka, starpību gan viņi sola atgriezt (tiesa gan jau pagājušas gandrīz divas nedēļas, bet šo naudu neesmu saņēmusi). Drusku samulsuši par radušos situāciju vēl no Polijas zvanām rezervēto apartamentu īpašniekam, kurš saka, ka viss OK, taču solīto apstiprinājumu un informāciju par reģistrēšanos naktsmītnē tā arī nesaņemam. Pa ceļam uz Austriju ieskrienam paēst Čehijas pilsētā Brno, kur pēc Tripadvisor atsauksmēm atradām kolosālu restorānu, kur lielais pluss bija ne tikai gardais ēdiens un alus, bet arī bērnu rotaļu laukums, kur izskrieties. Dienā mums bija 2-3 apstāšanās pauzes – viena ilgāka, kas parasti bija pusdienu pauze un 1-2 īsās, kad ieskrējām benzīntankos pēc degvielas, saldējumiem, vinjetēm vai kāda cita iemesla dēļ. Bērni lieliski izturēja garos pārbraucienus, protams, palīdzēja arī telefoni un mašīnas ekrāniņos redzamās multenes.
Tuvojoties Austrijas robežai iegādājāmies vinjetes Austrijai un Čehijai (cenas aptuveni 8-12 euro/10 dienas derīgas) Slovēnijas vinjete šķita dārga, tāpēc to uzreiz nepirkām. Ielīmējuši logos pirmās vinjetes devāmies uz Vīni un stundu pirms iebraukšanas rezervējām booking dārgos apartamentus laimīgi, ka nepaliekam vispār uz ielas. Apartamenti plaši, ar milzīgu virtuvi, ērtu piebraukšanu, taču nekas pārpasaulīgi skaists un vēl ar cenu, kas neatbilda mūsu plānotajai. Lai jau! Svaigie augļi no tuvējā veikaliņa lieliski mūs uzmundrina vakara cēlienam, kad visi devāmies uz Vīnes Prāteru. Ar jaunāko meitu saņēmām drosmi un izbraucām ar panorāmas ratu, pārējie bija bailīgāki un vēroja mūs no apakšas. Izstaigājuši nelielu daļu skaistās Vīnes devāmies atpūsties. Panorāmas rata biļetes iegādājāmies caur booking ar 10% atlaidi. Biļešu iegāde online ir ļoti ērta un parocīga, to vienmēr cenšamies izmantot.
3.diena. Vīne- Postjanas alas – Horvātija (Krka sala)
Labrīt, Vīne! Iedvesmoti, ka šodien sasniegsim galamērķi, mēs laicīgi dodamies ceļā. Braucot un baudot ne tikai labos ceļus, bet arī burvīgos skatus ceļš paiet ātri. Kaut kur pie robežas iegādājamies Slovēnijas vinjeti, kura tiešām bija nedaudz lētāka kā Austrijā. Šīs dienas plāns apmeklēt pa ceļam esošās Postojna alas -otra garākā alu sistēma Slovēnijā, ļoti populārs tūrisma objekts, kuram arī mēs nespējām pretoties. Braucot pa ceļam iegādājāmies internetā biļetes, taču izrādās, esot 10 minūtes pirms mūsu rezervētā laika, esam jau nokavējuši ieiešanu. Līdz ar to mums ir jāgaida nākamā stunda un 20 minūtes pirms jau jābūt rindā. Laiku izmantojam lietderīgi – turpat uz vietas paēdam pusdienas.
Alas iespaidīgas un, lai arī biļetes dārgas, tas tiešām bija to vērts. Vismaz mums visiem tā šķita, jo nekad iepriekš nebijām bijuši stalaktītu alās. Alā ieved mūs ar vilcienu un ar interesantu gides stāstījumu izstaigājam visu alu sistēmu- vērojot gan stalaktītus, gan krāčaino upi, kā arī tiekam drusku pabaidīti brīdī, kad tiek izslēgta gaisma alās. Kārtīgi atvēsinājušies un iespaidojušies no redzētā dodamies ar vilcieniņu ārā. Kontrasts gaisa temperatūras ziņā visai pamatīgs un esam priecīgi, ka bijām paņēmuši jakas un slēgtos apavus. Daži gudrīši pludmales cienīgos ietērpos dabūja padrebināties.
Horvātija, gaidi mūs! Horvātijā ir maksas ceļi,kur vidēji par katru maksas ceļa posmu maksājām apmēram 5 euro. Horvātijā beidzot nākas uzrādīt arī pases, citādi jau bija sajūta, ka nav ko vest līdzi lieku „smagumu”!
Nieka 2,5 stundas un esam Krka salā, kur satiekamies ar mūsu pārējiem ceļa biedriem, kuri atlidojuši šodien un jau iekārtojušies namiņā. Mēs, gana izsalkuši, pēc kārtīgas lietusgāzes pa peļķēm ejam un lecam lejā pie Adrijas jūras, lai pavakariņotu kādā no ieliņā esošajiem restorāniem. Stratēģija – maltīti ieturēt cilvēku pilnākajā vietā izrādījās pareiza un porcija, kas paredzēta 2 cilvēkiem izrādījās tik liela, ka paēdām mēs visi pieci! Bonusā vēl bērniem končas un mums, pieaugušajiem, grādīgā dzēriena uzsauciens! Gardi paēduši un izbaudījuši lieliskos skatus devāmies uz namiņu atpūsties un sagatavoties nākamajai dienai.
4.diena. Krka sala – Trogir
Beidzot izguļamies! Šis rīts mazliet nesteidzīgāks – vīrs vēl paspēja aizskriet ar bērniem uz veikalu ( svētdienās veikali ciet) un tad pagatavojuši un paēduši brokastis „ar skatu” dodamies uz kuģīti, kas mūs pārved uz tālāk esošo Lopar salu. Arī kuģīša biļetes iegādājamies iepriekš internetā, lai esam droši, ka tiekam tālāk! Lopar salā mēs atrodam burvīgu pludmali, kur drosmīgākie nopeldas, mazāk drosmīgākie pašļakstās un taisa smukās bildes! Papeldējuši un pasauļojušies, pludmalē esošajā kafē paēduši gardas pusdienas,kur porcijas tādas, ka veči nevar apēst, dodamies tālāk uz Stinicu, kas atrodas krastā. Pa serpentīnu ceļiem dodamies ceļā uz Trogir, kur palikām 3 naktis. Skati pa ceļam ir tādi, ka elpa aizraujas! Iedomājoties, ka tur brauc autobusi gan drusku galva sagriežas!
Atraduši savus apartamentus esam ļoti priecīgi, jo viss ir vēl labāk kā bildēs un mūsu kompānijai pieder viss baseins un terases! Kolosāli! Pēc mirkļa bērni jau ir baseinā un skats pa mūsu apartamenta logu ir vienkārši miljonu vērts! Vairs neko nedarām , jo ir gana liels nogurums no braukšanas. Baseins, uzkodas, vīns = idille!
5.diena. Trogir
Rīts iesākas ar peldi! Bērniem pat ēst nevajag, bet galvenais, lai ir baseins. Šodien tāda laiskā un slinkā diena – pastaiga gar jūru,kura atrodas 10 soļu attālumā no mūsu naktsmītnes. Bērni mētā akmeņus kā vardītes, lasa gliemežvākus un vienkārši priecājas. Pēcpusdienā jauka pastaiga pa Trogiras vecpilsētas šaurajām ieliņām,kur ik uz stūra svaigu zivju un jūras velšu restorāni, tūristi un bruģa šarms. Vakarā,protams, peldes baseinā,augļi un jūras veltes ir pilnīgi pietiekoši šodienai!
6.diena. Sarkanais ezers
No rīta čaklākie vēl paspēj aizskriet uz tirgu pēc jūras veltēm (jo kartupeļus mēs varam paēst mājās :D) , lai mums būtu ceļotāju un zivju cienītāju cienīgas vakariņas!
Pēc apartamentu saimnieka ieteikuma dodamies ceļā uz Imotski pilsētiņu, lai apskatītu Sarkano un Zilo ezeru. Izrādās, ka Sarkanais ezers ir dziļākais ezers Eiropā. Tas tiešām bija kaut kas WOW! Man , kurai ir bail no augstuma, bija jāpārvar šis nelielais pārgājiens apkārt ezeram. Trīcošām kājām un strauji pukstošu sirdi es savām acīm redzēju šo pārsteidzošo dabas brīnumu! Pārējie ar teica, ka sajūtas bailīgas, droši vien arī dēļ tā, ka mums līdzi ir bērni un ezera malas nav norobežotas, vienīgi divās vietās ir nelielas margas, kur arī uzņemam smukās bildes! Emociju pārbagāti dodamies uz Zilā ezera pusi,kuru gan apskatām tikai no augšas, jo plānojam pazvilnēt kādā pludmalē.
Makarskā atrodam pludmali, taču redzam, ka tuvojas savilkušies mākoņi un no mūsu peldes sanāk vien pikniks un skaisto skatu vērošana. Tālāk dodoties uz atpakaļ uz Trogiras pusi, piestājam Omiš pilsētiņā, kura jau caurbraucot šarmē. Pa ceļam redzam skaistu pludmali, kur piestājam un kāds paspēj arī nopeldēties! Omiš noteikti ir, ko redzēt, bet to atstājam citai reizei, jo bērni jau grib uz baseinu un mums jāsāk domāt par vakariņām. Baseins, lieliskas jūras velšu vakariņas un ikvakara sarunas - vakars nenoliedzami ir izdevies!
7.diena. Trogir – Grabovac
Pēdējā diena mūsu burvīgajos apartamentos! Laiks doties tālāk uz vietu, kura atrodas netālu (~11 km) no Plitvices ezeriem.
Kā jau īsti tūristi, pa ceļam piestājam pilsētā Zadar, lai redzētu savām acīm slavenās jūras ērģeles, kuras viļņu ritmus un vēju pārvērš skaņās! Bērni gan šo brīnumu īsti nenovērtēja, tomēr daudzi cilvēki tur vienkārši relaksējās klausoties šo jūras ērģeļu skanējumu. Tālāk dodamies uz saviem nākamajiem apartamentiem Grabovac! Atkal baseins, kas ir tieši laikā, jo karstums un pārbrauciens dara savu! Burgeri un horvātu alus noslēdz šo karsto dienu! Laicīgi dodamies gulēt, jo rīt slavenie Plitvices ezeri!
8. diena. Plitvices ezeri – Budapešta (Ungārija)
Ak, Plitvices ezeri, izslavētie un slavenie!Horvātijas klasika jeb „must to see” .Jau 2 dienas iepriekš iegādājāmies parka biļetes, dārgas gan, bet atkal jāsaka, ka ir to vērts! Mēs Plitvices ezeros gājām iekšā pa 1.ieeju un izvēlējāmies B maršrutu ( otrs īsākais izmantojot 1.ieeju), jo bērni drusku piekusuši no agrajiem rītiem un vēl tas, ka vēl priekšā ceļš uz Budapeštu!
Esam agri no rīta un ar biļetēm mobilajos, tāpēc veiksmīgi un ātri tiekam iekšā! Nav vēl solītās burzmas un tīri veikli izstaigājam un izbaudām šo kārtējo dabas brīnumu – daudzie ezeri, ūdenskritumi un zaļie meži visapkārt! To noteikti vērts izbaudīt!
Pēc gūtajiem iespaidiem un nepilnu 3 stundu garās rīta pastaigas dodamies Budapeštas virzienā! Uz robežas atkal tiek pārbaudītas pases un .... un lūdz atvērt mūsu bagāžnieku! Ak, Dievs, tā tik vēl trūka! Laikam piepūšamais astoņkājis, kas lūr uz aizmugurē braucošajiem un bailes, ka visas mūsu parpalas izvelsies ārā, ļauj pavērt tikai bagāžnieka stikla nodalījumu. Fūuuu, būtu diezgan traki, ja mūsu iedzīve izgāztos uz robežas! Ungārijā un Slovākijā atkal jāpērk vinjetes, tikai šīs nav jālīmē uz loga, jo ir kā čeki.
Galamērķi esam sasnieguši diezgan laicīgi, tāpēc paspējam vēl izstaigāt Budapeštas hipsteru ieliņu un paēst vienas no gardākajām vakariņām ceļojuma laikā! Pēc tam pelnīta atpūta, jo rīt kārtējais agrais rīts!
9.diena. Budapešta – Miskolctapoloca- Varšava
Labrīt, garākā pārbrauciena diena! Lai šai dienai būtu kāds patīkams notikums dodamies uz Miskolctapolcas alu baseiniem! Ja godīgi, tad tieši šis bija tas, kas bērniem patika vislabāk! Ieeja visai ģimenei arī tikai 35 euro (biļetes pirkām uz vietas), kas uz pārējo biļešu fona tāds nieks vien! Lai arī ārā bija baseini, tomēr pelde alās bija daudzkārt aizraujošāka un satraucošāka un bērni negribēja doties prom! Ja sanāk braukt pa ceļam, tad ir vērts iebraukt!
Pāris stundas pabaudījuši šo alu peldi devāmies uz pēdējo naktsmītni – Varšavā. Iebraucām vēlu, līdz ar to neko citu kā vien iekrist gultās negribējām.
10.diena. Varšava – Skrīveri.
Atļāvāmies pagulēt un tik agri necelties, tomēr sajūta, ka šodien būsim mājās neļāva dikti aizkavēties naktsmītnē. Mājupceļš bija diezgan raits, pāris apstāšanās un pusdienas Lietuvā ceļmalas kafē! Esot Lietuvā jau jūties kā mājās – ceļi un ainavas līdzīgas! Vakarpusē esam savā Zaļajā zemē un priecājamies gan par iespēju būt ceļojumā, gan novērtējam to,cik labi būt mājās!